|
Sanita Drone
Kas vainas bija tiem laikiem, kad māmiņas mazuļus tina marles autiņos? Jā, darba bija vairāk, mīkstās mēbeles grūtāk iztīrīt, uz veļas auklām žuva marles gabali. Toties mūsdienās plaši lietoto autiņbiksīšu jeb pamperu kaitējums videi un bērna veselībai ir lielāks, nekā varam iedomāties.
Senie marles autiņi
Pirmie bija kokvilnas auduma jeb marles autiņi, ko pārlocīja kā vienādsānu trijstūri. Slapjumu un gaisu tie neaiztur. Mazuļa ādai un veselībai tie ir draudzīgi, ja vien neskaita tādu neērtību kā slapjuma sajūtu, kad bērns ir pačurājis. Taču tam ir arī savi plusi, proti, slapjie autiņi mudina mazuli ātrāk sākt lietot podiņu.
Pamperu attiecības ar vidi
Materiāls, no kā gatavoti pamperi, izdala formaldehīdu, fenolu, metanolu un pat krezolus. Tātad vielas, ko nekādi nevar nosaukt par nekaitīgām. Autiņbiksītēs mitrumu uzsūc ķīmiski aktīvs absorbents, un, jo šī absorbenta vairāk, jo labāka uzsūkšanas spēja. It kā jau viss izklausās dikti jauki: jo vairāk absorbējošās vielas ir autiņbiksītēs, jo vairāk bērns var čurāt un retāk ir jāmaina pampers.
Lai vienreizlietojamās autiņbiksītes izskatītos žilbinoši baltas, tās balina ar hloru. Balināšanas rezultātā gaisā izdalās toksiskas vielas: dioksīni, kas ir vieni no spēcīgākajiem kancerogēniem, un furāni. Kāpēc autiņam jābūt žilbinoši baltam, ja dibenam nav acu? Un, ja cilvēki vēl iedomājas pamperus dedzināt vai šī sintētika jau gruzd atkritumu izgāztuvē, mazuļa ērtā tagadne pamatīgi ietekmēs viņa nākotni. Tad jau pavisam nevainīga liekas dabas gāze un nafta, no kuras ražo plastikas materiālu pampera ūdensnecaurlaidīgajam pārklājumam un iesaiņojumam.
|
